Pēdējo dienu un nedēļu tūrisma nozares viena no karstajām ziņām nav viss iepriecinoši tūrisma statistikas dati, bet gan situācija ar ēdināšanas nozares uzņēmumiem un slēgtajiem restorāniem. Vincents, Monterosso, Čarlstons… kurš nākamais? Situācija ēdināšanas nozarē ir bijusi sarežģīta jau labu laiku, tomēr Latvijas tūrisma nozares uzņēmēju cīņai ar ārējās vides radītajiem apstākļiem ir savs noteikts sāpju slieksnis un, pēc visa spriežot, maksimums varētu būt tuvu, uzskata Biznesa augstskolas “Turība” asociētais profesors, Latvijas tūrisma aģentu un operatoru asociācijas valdes priekšsēdētājs, Latvijas viesnīcu un restorānu asociācijas valdes loceklis Dr.oec. Ēriks Lingebērziņš.

Lai gan uzņēmējdarbībā var runāt par uzņēmumu dzīves ciklu, šoreiz nevar piekrist sociālajā vietnē X publicētajam Rīgas Investīciju un Tūrisma aģentūras direktora teiktajam, ka “vieni iet, citi nāk…”. Taisnība – kāds arī nāk. Situāciju sarežģītāku padara apstākļi, kādos nākas strādāt Latvijas kapitāla un vietējiem uzņēmējiem – šobrīd konkurences galvenā cīņa nav ar konkurētspējīgu produktu, bet gan ar kapitāla pietiekamību (vai drīzāk – nepietiekamību). Pandēmijas laika regulējums, atbalstot tūrisma nozari un konkrēti ēdināšanas uzņēmumus Lietuvā, paredzēja noteikt samazināto PVN likmi limitētam laika periodam, dodot iespēju nozares uzņēmumiem sakārtot savas saimniecības, pielāgoties tirgus situācijai un, kā redzam šobrīd, domāt par attīstību. Situācija ar ārvalstu tūristu skaita kritumu Lietuvā ir līdzīga, tāpēc likumsakarīgi, ka kaimiņvalsts uzņēmumi meklē iespējas savu darbību paplašināt Latvijā, apzinoties situāciju šeit. Tikmēr nozares uzkrātie parādi dilst lēni, darba spēka un izejvielu izmaksas turpina pieaugt un ārvalstu tūristu skaita pieauguma tempa stagnācija liek pieņemt arvien nopietnākus lēmumus.

Ir pamats uzskatīt, ka samilzusī problēma ir dziļāka un plašāka nozares problēma un samazinātais PVN ēdināšanas uzņēmumiem, kā to prasa nozares asociācijas, ir īstermiņa un tūlītējs risinājums, lai izvairītos no tālākas nozares sairšanas. Galvenais risks ir saistīts nevis ar bezkaislīgu pieņēmumu, ka vieta jau tukša nepaliks, bet gan par to, kas veidos Latvijas kā tūrisma galamērķa identitāti. Mums ir nepieciešami ne tikai ātrās ēdināšanas starptautisku zīmolu uzņēmumi, bet gan augstvērtīgi latviskās identitātes kopēji, kas to dara, papildinot Latvijas tūrisma galamērķa piedāvājumu. Tūrists badā nepaliks, bet bez ēdināšanas uzņēmumiem, kuri piedāvā tradicionālu vai mūsdienu Latvijas garšu, mūsu galamērķa tēls gan mainīsies.

Nerodot steidzamus risinājumus situācijas stabilizācijai riskējam kļūt par pelēku un garlaicīgu tūrisma galamērķi, kur jau tā nelielais ārvalstu tūristu skaits, atgriežoties mājās stāstīs par Latviju kā zemi, kur viena no nozīmīgākajām tūrista baudām ir bijusi liegta.

Finanšu ministrija, kas uzskatāma par galveno šķērsli šī akūtā jautājuma risināšanā, ir veikusi aprēķinus, ka samazinātas PVN likmes fiskālā ietekme valsts budžetam ik gadu būtu 40 miljoni eiro. Saskaņā ar LDDK aprēķiniem, balstoties uz Centrālās Statistikas Pārvaldes datiem, 2022.gadā tūrisma nozares eksportēto pakalpojumu apjoms ir bijis 1 miljards eiro. Tūristu skaits pasaulē, tajā skaitā Eiropā, ir ar pieaugošu tendenci, tāpēc nav skaidrs apgalvojums par nozares “riskanto statusu”. Tūrisms ir un paliek eksportējoša un eksportspējīga nozare, kuras pienesums Latvijas labklājībā nav mērāms tikai skaitļos. Ārvalstu viesu apmierinātība, saņemtā pakalpojuma daudzveidība un atbilstība tam, kādu vēlamies Latviju redzēt mēs, veido ikkatra valsts apmeklētāja priekšstatu par valsts tēlu. Un kurš gan varētu iebilst apgalvojumam, ka jebkuras vietas tēlu veido arī garšas un vietējais ēdiens? Vai vēlamies riskēt zaudēt šo svarīgo identitātes daļu?