Jaunumi

03.05.2022

Ceļā uz atbildīgāku un zaļāku studiju vidi

Uzņēmēja Marika Ģederte ir Turības Mentoru asociācijas mentore, un viena no viņas kompetencēm ir korporatīvā sociālā atbildība un ilgtspēja. Intervijā viņa atklāj, kas patiesībā slēpjas aiz šiem jēdzieniem un kāpēc ir būtiski tos ne tikai apgūt, bet arī praktiski pielietot.
Ievadā pastāsti, lūdzu, ko nozīmē ilgtspējība un kādus ieguvumus tā sniedz uzņēmumam?

Es pati vairākus gadus meklēju atbildi uz šo jautājumu. Es ilgtspējībai liktu vienādības zīmi ar jēgpilnu darbību. Tādu, kas ir vērsta uz nākotni, ir pilnīgi skaidra un, protams, ietver resursu saglabāšanu. Šie ilgtspējības principi attiecas uz jebkuru uzņēmumu, kas darbojas Latvijā.

Es ar ilgtspējības jautājumiem saskāros 2018. gadā, kad kļuvu par Korporatīvās sociālās atbildības platformas organizētās Atbildīga biznesa vēstneša programmas dalībnieci. Pieteicos arī Ilgtspējas indeksam un sāku veidot ilgtspējas pārskatus. Ātri vien secināju, ka nespēju atbilstoši aizpildīt pašvērtējumu, jo līdz šim neko nebiju darījusi lietas labā. Pabeidzot programmu, jutos gatava kaut ko mainīt. Atbildīga biznesa vēstneša programmā es pirmo reizi dzirdēju, kas ir ilgtspējīgas attīstības mērķi, uzzināju, ka pasaulē kopumā tādi ir 17. Mums bija nepieciešams saprast, uz ko tad vēlamies virzīties. Izvēlējāmies piecus mērķus – kvalitatīva izglītība, iekļaušana, labbūtība un veselība, atbildīgs resursu patēriņš un dzīve uz zemes, proti, kā mēs varam kļūt videi draudzīgāki. Katrs no mūsu darbiniekiem kļuva par “krustvecāku” vienam no šiem mērķiem. Vērtējām, kas vēl būtu jāapgūst, lai noteiktos mērķus veiksmīgāk sasniegtu. Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūts veic projektā iesaistīto uzņēmumu darbības novērtējumu un pasniedz atzinību. Pirmo reizi, aizpildot šo indeksu, mēs saņēmām sudraba līmeni.

Ilgtspējība viennozīmīgi ir mainījusi mana uzņēmuma darbību – tā ir kļuvusi jēgpilnāka, caurspīdīgāka un visiem saprotamāka. Vissvarīgākais, ka tā ir saprotama pašiem darbiniekiem, kuriem nu ir skaidrs iestādes noteiktais attīstības virziens. Ja kādreiz mēs plānojām darbību gada ietvaros un savus nākotnes plānus turējām noslēpumā, tad šobrīd uzņēmuma mērķi un vērtības ir visiem skaidri zināmi. Mēs to izklāstām studentiem, kuri tāpat vēlas zināt, par kādām vērtībām iestājas izglītības iestāde. Šādā veidā iespējams ne tikai parādīt savu misiju, vīziju un vērtības, bet arī vieglāk sasniegt uzņēmuma mērķus.

Kāds būtu tavs kā Turības mentores galvenais ieteikums jaunajiem uzņēmējiem, kuri vēlas darboties sociāli atbildīgāk?

Pirms vairākiem gadiem tikai atsevišķas organizācijas runāja par korporatīvo sociālo atbildību, mēģināja to labāk izprast un ieviest. Arī man pašai sākotnēji nebija skaidrs, ko tad šī korporatīvā sociālā atbildība sevī ietver. Kā mentors iesaku mācīties, jo patiesa izpratne par šiem jēdzieniem rodas laika gaitā. Man tas prasīja aptuveni gadu. Sākot uzņēmējdarbību, parasti ieteicami pārzināt dažādas jomas – mārketingu, juridiskos aspektus, grāmatvedību. Korporatīvā sociālā atbildība kādreiz bija modes lieta, bet tagad arī tā ir kļuvusi par nepieciešamām zināšanām. Ir jāpazīst savi piegādātāji, jāpārzina produktu izcelsme, ieguves un ražošanas process. Kad piegādes ķēde un ražošanas process ir caurspīdīgs, tad uzticamība un reputācija piegādātājam tikai pieaug.

Kā Latvijas uzņēmumiem sokas šajā ziņā un kas būtu jādara, lai kļūtu veiksmīgāki?

Noteikti jāiesaista visas ieinteresētās puses. Augstākās izglītības iestādē tie ir ne tikai darbinieki, bet arī akadēmiskais personāls un studenti. Ilgtspēja man lika noticēt, ka mēs nemaz tik slikti neesam, tātad ilgtspēja kaut kādā mērā mums kā izglītības iestādei ļāva izplest spārnus, sasniegt jaunas virsotnes. Esam pieteikušies dažādos ar ilgtspēju saistītos konkursos un ieguvuši balvas. Grūti salīdzināt to, kā es strādāju pirms gadiem desmit un tagad. Nu man ir skaidrs, ko uzņēmums vēlas un kāda ir tā aktivitāte. Vienlaikus mums ir jāatceras, ka esam salīdzinoši jauna valsts. Tas, kas ir norma Vācijā vai Skandināvijā, kur ilgtspējības idejas pastāv jau sen, mums ir relatīvs jaunums. Varētu teikt, ka šajā ziņā vēl esam zīdaiņa autiņos – aktīvā mācību procesā.

Esi īstenojusi dažādas zaļās iniciatīvas pašas uzņēmumā. Kādi ir tavi novērojumi, cik viegli vai grūti ir mainīt iesīkstējušus paradumus?

Vecus paradumus ir ļoti grūti mainīt. Ja man būtu jāizvēlas ceļš, kādā to visu īstenot, es sāktu no nulles. Ir vieglāk sākt visu no jauna – ar jaunām idejām, personālu un aktivitātēm –, nekā mēģināt mainīt iesīkstējušus paradumus. Jā, reizēm cilvēki pavelkas līdzi, ja redz, ka veiktās pārmaiņas sniedz pozitīvu rezultātu, bet es droši varu apgalvot, ka ap 70% cilvēku diemžēl negrib neko mainīt. Mēs esam baigi slinki. Protams, šajā pārmaiņu vadības procesā esmu saskārusies ar pretestību, bet tā mani neaptur.

Runājot par zaļajām iniciatīvām, ilgtspējības indekss jeb pārskats lika mums domāt par to, ko mēs varam darīt citādāk. Viens no šiem mērķiem, kas skar dzīvi uz zemes, lika pārvērtēt savu saimniecisko darbību. Mēs izlēmām Starptautiskajā Kosmetoloģijas koledžā dažas lekcijas noturēt ārā – birzītē vai pludmalē. Vēlāk šo praksi pārnesām arī uz darba sapulcēm – tās sāka notikt arī pastaigas laikā. Tas, starp citu, ir vislabākais veids, kā tās noturēt – kad kopā ar darbiniekiem tiek noieti vairāki kilometri. Tāpat es joprojām sapņoju par izlaidumu priežu mežā. Protams, šādas iniciatīvas ir brīnišķīgas, bet arī tās ir jāmēra, saprotot, kādu reālu labumu tās sniedz.

Kāda, tavuprāt, kopumā ir izglītības loma sabiedrības domāšanas un paradumu maiņā?

Par šīm lietām būtu jārunā jau bērnudārzā. Kad es pati mācījos maģistrantūrā, man bija antropoloģijas kurss, un es domāju, kāpēc man šīs zināšanas netika sniegtas vidusskolā? Manuprāt, arī par augstskolas un studiju izvēli ir jādomā jēgpilni. Ja mēs runājam par ilgtspēju, tad tā ir arī cilvēka ilgtspēja. Studējot to, kas cilvēkam neinteresē, tiek lieki patērēts laiks, kas arī ir resurss. Ja mēs runājam par kvalitāti un cilvēka ilgtspēju, tad man liekas, ka tas sākums ir nepareizs. Es domāju, ka studijas ir jāuzsāk tad, kad jaunietis patiesi zina, ko vēlas studēt. Ja cilvēks ir patiesi motivēts mācīties, tad arī mācību process, ikdiena un dzīve kopumā ir jēgpilnāka un kvalitatīvāka.

Mūsdienās jaunieši arvien aktīvāk iesaistās vides iniciatīvās un sociālajā aktīvismā. Kā tu domā, vai tas ietekmē arī augstskolas izvēli?

Kaut kādai daļai tas noteikti ir svarīgi. Sekot pašiem un iedvesmot citus, tā ir tāda mūsdienīga lieta. Skaļākie iedrošina pārējos darīt. Kaut kādai daļai tas ir protests pret esošo iekārtu, vecākiem un tamlīdzīgi. Tie protesta veidi ir dažādi. Ir svarīgi pazīt savu mērķauditoriju un strādāt ar to. Ja uzņēmuma vai iestādes mērķauditorija ir cilvēki, kas iestājas par vides un planētas glābšanu, tad tas, protams, liek pārdomāt savas vērtības un kaut kādā mērā pielāgoties tām. Es neticu, ka tikai tāpēc, ka mēs esam pilnīgi digitāli, tikuši vaļā no savas papīru gūzmas un kopēšanas apjomiem, kāds izvēlēsies mācīties pie mums. Bet tas varētu būt viens no kritērijiem.


Turībā tiek pasniegtas lekcijas arī par vides komunikāciju. Kā raugies uz vides jautājumu integrēšanu studiju programmā?

Es domāju, ka augstskolai vajadzētu komunicēt caur saviem absolventiem un veiksmes stāstiem. Ar vidi ir tas pats – caur reāliem darbiem un cilvēkiem. Ja augstskolā būtu kāds entuziastisks vides pārstāvis, kas tiešām atstāj pozitīvu nospiedumu uz vidi, tas būtu veiksmīgs piemērs. Papīrs pacieš visu, uz tā mēs varam rakstīt jebko – arī visas skaistās nākotnes vīzijas, bet galu galā darbi ir tie, kas runā skaļāk par vārdiem. Jo mēs vairāk iesaistām sabiedrību šādās aktivitātēs, jo vairāk cilvēku redz šos labos darbus un pievērš pozitīvu uzmanību.

Ceriņu parka izveides iniciatīva kopā ar Turību. Pastāsti, lūdzu, par to. Kā nonācāt pie šīs idejas un ar kādu rezultātu realizējāt?

Mūsu pārgājiens uz Rīgas mežiem ar ideju par priežu stādīšanu nevainagojās panākumiem – mums paskaidroja, ka pašdarbīgi to darīt nevaram. Jautāju, vai ir kāds parks, kur mēs varētu kādu līdzīgu iniciatīvu realizēt. Mums piedāvāja Ēbelmuižas parku, kas atrodas divu kvartālu attālumā. Pēc kopīgām prāta vētrām nolēmām, ka stādīsim ceriņus un veidosim “Purpurparku” kā skaistu vidi nākotnei, ko papildināsim ar pieskaņotiem atpūtas krēsliem. Mūsu projekta ideja bija par katru jauno studentu, kas iestāsies augstskolā tajā gadā, iestādīt vienu ceriņu. Tā nu kopā iestādījām 90 ceriņu kokus. Parku plānots izmantot arī mācībām, apgūstot zināšanas par ārstniecības augiem. Es priecājos par šo iniciatīvu un atbalstu, ko tai sniegusi Turība un valsts sektors.

Vai ir vēl kādas zaļās iniciatīvas, ko ar prieku īstenotu kopā ar studentiem?

Es gribētu nostiprināt esošās iniciatīvas un tās mērīt, lai izprastu to ietekmi. Vēlos turpināt sapulces un pastaigas ārā, kas ir īpaši svarīgas pandēmijas laikā. Vēl viena ideja ir sadarbība starp latviešu un ārzemju studentiem Turībā, ko diemžēl vēl nevarējām realizēt valstī esošās situācijas dēļ. Kopā ar Studējošo pašpārvaldi vēlējāmies organizēt pārgājienus, lai ārzemju studentiem būtu iespēja iepazīt Latviju. Tas ir labs veids kā integrēties. Šo un citas līdzīgas iniciatīvas ir svarīgi realizēt, runājot arī par sociālo vienlīdzību un iekļaušanu, kas ir viens no mūsu darbības mērķiem.

Visbeidzot, ko novēlēsi topošajiem Turības studentiem?

Viena no aktivitātēm, ar ko ļoti lepojamies, ir iniciatīva panākt to, lai 2025. gadā mums uz galda nav ne rakstāmo, ne papīra. Lielais papīra patēriņš izglītības iestādēs ir nozīmīga problēma, tāpēc tai nopietni pievērsāmies. Arī lielās kopēšanas iekārtas, piesārņo vidi, kurā pašiem jāuzturas. Tā kā mūsu ideja digitalizēt saturu sastapās ar pretestību, izlēmām pierakstīt, cik katrs pasniedzējs printē un kopē. Daļai palika neērti no izlietotā papīra apjoma, un pēc trim mēnešiem tā apjoms mazinājās par 30%, pirmajā gadā – par 50%, bet divu gadu laikā – jau par 80%. Sapratām, ka šī ir tā lieta, ko varam izmainīt un izdarīt to līdz galam, kļūstot pilnīgi digitāliem. Esmu pārliecināta, ka mūsu izvirzītais mērķis 2025. gadā tiks sasniegts!
Es domāju, ka ikviena cilvēka misija ir atstāt vismaz vienu pozitīvu nospiedumu. Nav nepieciešams glābt visu pasauli, bet izdarīt vienu lietu un līdz galam. Proti, tā var būt viena apņemšanās, bet tā ir jāizpilda. Ja mēs katrs pieliksim savu roku, tad tā pasaule būs daudz labāka. Jaunajiem studentiem es novēlu dzīvot labākā pasaulē un vēlēties to saglabāt tādu gan sev, gan nākamajām paaudzēm.

Mēs izmantojam sīkdatnes, lai sniegtu Jums vislabāko lietošanas pieredzi mūsu mājas lapā. Nospiežot “Piekrītu” vai turpinot pārlūka sesiju, Jūs apstiprināt, ka piekrītat izmantot sīkdatnes. Jūs varat atcelt savu piekrišanu jebkurā laikā, mainot pārlūka iestatījumus un izdzēšot saglabātās sīkdatnes. Sīkdatņu izmantošanas kārtība.

Piekrītu