“Konflikti ne vienmēr ir vērtējami kā kaut kas negatīvs un klaji nepatīkams, tie var arī būt atbalstāmi, pat vajadzīgi, un var palīdzēt stiprināt attiecības starp abām pusēm. No konfliktiem nevajag bēgt un to risināšanu atlikt, tas var problēmu tikai pastiprināt, ir jāprot ieklausīties un sarunāties, un censties nonākt pie kopsaucēja, kas abām pusēm ļauj justies kā ieguvējām. ” uzsver Biznesa augstskolas Turība docente, Sertificētu mediatoru padomes priekšsēdētāja un praktizējoša mediatore Dr. Evija Kļave. Eksperte sniedz piecus ieteikumus, kā risināt radušos konfliktus un panākt labvēlīgu iznākumu abām pusēm.

Konflikti var būt arī labi/ Strīdos dzimst patiesība

Vairums asociē konfliktus ar negatīvu iezīmi, kas daļēji ir taisnība, taču konflikti mēdz būt arī pozitīvi, jo, konstruktīvi atrisinot konfliktu, var stiprināt attiecības starp pusēm, var attīstīt radošo potenciālu, meklējot vēl nebijušus risinājumus, kā arī veicināt uzticēšanos un saliedēt strīdniekus kā komandu. Konflikti var dažkārt novest pie pozitīvām pārmaiņām un ilgi atliktu problēmu atrisināšanas, ja vien puses iedziļinās un izprot viena otras nostāju, vēlmes un intereses un ir gatavas kopīgi risināt problēmu, nevis vērsties viena pret otru.

Uz sadarbību vērsta komunikācija

To, vai strīds transformēsies dziļā un ilgstošā konfliktā, lielā mērā ietekmē pušu izvēlētais komunikācijas stils un nolūks. Uz cīņu vērsta komunikācija, kurai raksturīga stingra savas pozīcijas aizstāvēšana un zināms aklums pret otras puses redzējumu, strīdu saasinās. Savukārt, centieni nošķirt risināmo jautājumu no otras puses kā personības un apzināta vēlme kopīgiem spēkiem šķetināt strīdu, stiprinās sadarbības komunikāciju. Ja nepieciešams, vienmēr ir iespēja iesaistīt trešo pusi kā starpnieku, kura var pārņemt komunikācijas vadību un ievirzīt to konstruktīvā gultnē. Svarīgi arī ir, kā tiek pasniegta informācija, jo liela daļa komunikācijas notiek arī neverbāli un mūsu mīmika, žesti un citas iezīmes ietekmē sarunas gaitu.

Meklēt saskares punktus

Lai sekmīgi risinātu strīdus situācijas, ieteicams meklēt, kas abām pusēm jau ir kopīgs radušos domstarpību kontekstā. Ir iespēja, ka abām pusēm ir kopīgas intereses par konflikta risināšanu vai rezultātu, kas var mudināt sadarboties un kopīgi risināt radušos problēmu, nevis to ignorēt, uzspiest otram savu viedokli vai pat risinājumu. Tas tikai padarīs situāciju vēl ļaunāku. Kad ir izprasts kopīgais, tad uz tā var būvēt sarunu par atšķirīgo un kā savstarpēji rast risinājumus, kas varētu būt pēc iespējas pieņemami abām pusēm. Ja ne citādi, tad, kas būtu taisnīgs risinājums.

Pārskatīt savu pozīciju

Konfliktā iesaistītajām pusēm parasti ir gana stingra un skaidra pozīcija – ko katra puse vēlas. Un šīs vēlmes nesakrīt, tās var būt pat ļoti pretrunīgas un viena otru izslēdzoša. Svarīgi ir spēt savu pozīciju pārskatīt, tā teikt, izkāpt no savām kurpēm kaut uz brīdi. Ir jāizvērtē sava pozīcija konfliktā, kā ir veidojies mans redzējums, kur varbūt esmu kļūdījies, ko es varēju darīt citādi, lai konflikts nerastos. Nevērsties ar pārmetumu pret otru pusi, bet skaidrot, kā notikušais ir ietekmējis mani, kā es to uztveru un ko sagaidu. Vienlaikus spēt arī uzklausīt, kas otrai pusei sakāms par notikušo, tā ietekmi un uztveri.

Izprast abu pušu intereses un vajadzības

Lai nonāktu pie kopsaucēja ir jāizprot abu pušu vajadzības un intereses, kas pēc būtības ir patiesais konflikta cēlonis. Abām pusēm ir jāpārdomā, ko tā varētu darīt otras puses vajadzību un interešu apmierināšanai un ko nevarētu. Apzināties, kas nav iespējams un reizē – kas ir iespējams konkrētajā situācijā. Jāizprot, ko katra puse sagaida no konflikta atrisinājuma un kā abi varam apmierināt mūsu intereses tā, lai konflikta rezultātā būtu divi ieguvēji, nevis zaudētāji.