Studēt vai nestudēt - tāds ir jautājums

Laura Zvejniece

Par darba tirgus izmaiņām un prasībām mēs dzirdam gana bieži. Tomēr vēljoprojām nezinām, kādas profesijas būs nepieciešamas pēc 10 vai 20 gadiem, taču viens ir skaidrs - ir kompetences un zināšanas, kas paliks nemainīgi svarīgas. Mana māsīca šogad pabeidza 12. klasi un saņēma atestātu, nākamais solis - augstākā izglītība, taču viņai, tāpat kā daudziem vidusskolas absolventiem, ir aktuāli jautājumi par to, kur un ko mācīties, un nu jau tikpat būtiski - kā noritēs pats mācību process.

Varētu šķist, ka atbildes uz šiem jautājumiem ir pieejamas, jo gadu no gada jaunieši absolvē un dodas tālākās studijās, taču patiesībā būtiskas ir divas lietas, kas krasi mainījušas atbildes uz šiem jautājumiem par augstākās izglītības ieguvi.

1. Pandēmija, kas ietekmējusi visu, arī visus procesus, tostarp izglītības apguvi, to pārceļot attālinātā formā un iezīmējot vājās vietas un parādīja, kurš ir vai nav spējīgs mobilizēties.
2. Globālā ekonomika, kas mainās ļoti strauji un paver jaunas iespējas, iezīmē jaunus izglītības ceļus.

Es ticu, ka pandēmija un tās pieminēšana ir apnikusi teju visiem, taču gribam to mēs vai nē, tā atstāj paliekošas sekas arī tik stabilā nozarē kā izglītība. Esot studentam un izjūtot to uz savas ādas, varu teikt, ka spēja pārorientēties no klātienes formātiem, kas ir ne vien lekcijas auditorijas priekšā, bet arī dažādi semināri, diskusijas darba grupās, bija būtisks punkts, lai saglabātu uzticību augstskolai vai arī tieši pretēji - to zaudētu.

Vienota sistēma, viena platforma, saskaņotas darbības un nemitīgs tehniskais atbalsts iezīmēja pārorientēšanos no klātienes uz attālinātu darbu, kas pavēra plašas iespējas ne vien ārzemju studentiem, bet arī Latvijas studēt gribētājiem no reģioniem, taupot laiku un naudu. Attālināti mācīties nenozīmē “laist luni”, iespējams, ka dažiem tas nozīmē ērtāku mācīšanos, kaut pidžammā, taču tik pat lielu fokusu un atbildību kā klātienes lekcijās. Lai gan “Turība” jau iepriekš piedāvāja E-studiju formātu, kas nodrošina materiālus un gana patstāvīgu darbu, tas tomēr atšķiras arī no ierastās attālināto studiju formas. Forma nav būtiskākais, taču tā arī nav mazsvarīga.

Tomēr lielais jautājums, ko mācīties, var tikt atbildēts skatoties, kas notiek pasaulē un kas tiek prognozēts. Pērn Ekonomikas ministrija publicēja apjomīgu apskatu* par prognozētajām izmaiņām darba tirgū. Nav pārsteigums, ka tur redzams, ka IT nozarē ir trīs reizes mazāks bezdarbs kā vidēji valstī. Vēl vairāk, eksperti prognozē, ka līdz 2030. gadam IKT sektorā varētu izveidoties vairāk nekā 13 tūkstošu jaunu darbavietu, no kurām lielākā daļa veidosies IKT pakalpojumu nozarēs – datorprogrammēšanā, datu apstrādē, uzturēšanā un ar to saistītās darbībās, kā arī interneta portālu darbības un IT atbalsta nozarēs. Bakalaura līmeņa studijas vai pat koledžas līmeņa studiju programmas spēj atbildēt uz šo vajadzību, jo divu vai trīs gadu ilgais studiju process nodrošina programmētāja kvalifikāciju. Tas, protams, ļauj arī turpināt studijas tālākos izglītības līmeņos.

Kāpēc šis vēljoprojām daudz pieminētais ir apsvēršanas vērts piedāvājums arī meitenēm, ne tikai zēniem? Jo vidējā alga jau pašlaik nozarē ir 1673 EUR, kas, pieaugot speciālistu pieprasījumam, augs paralēli pieprasījumam. Prognozes liecina, ka arī IKT saistītās vai atbalsta nozares darbaspēka pieprasījums augs, kas nozīmē, ka ne visiem jābūt programmētājiem, taču ar gana lielu izpratni nozarē.

Vēl viens arguments par labu sen izdaudzinātajai IKT nozarei ir dažādās uzņēmumu transformācijas, kas teju visos amatos pieprasa arvien advancētākas datorprasmes, nemaz nerunājot par biznesa attīstības perspektīvām, ko sniedz IT risinājumi.

Laura Zvejniece, Biznesa augstskolas Turība doktorantūras studente