Eksperte: Zinātnei nav dzimuma

Daina Vasiļevska

Daina Vasiļevska, Dr.sc. admin., asociētā profesore, Biznesa augstskolas Turība prorektore zinātniskajā un akadēmiskajā darbā.

11. februārī tiek atzīmēta UNESCO Starptautiskā dienā sievietēm un meitenēm zinātnē. 2021. gadā publicētie „Eurostat” dati rāda, ka Latvijā un Lietuvā ir vislielākais skaits sieviešu zinātnē un tehnoloģijās Eiropas Savienībā – attiecīgi 63,7% un 62,9%. 2020. gadā kopumā visā Eiropas Savienībā gandrīz 73 miljoni cilvēku vecumā no 15 līdz 74 gadiem ir nodarbināti zinātnē un tehnoloģijās, no tiem 37,5 miljoni bija sievietes jeb 51,3% un 35,5 miljoni bija vīriešu jeb 48,7%. Vēlētos teikt, ka zinātnē nav dzimuma, bet, ja mēs kādam pajautāsim nosaukt izcilu sievieti zinātnieci, droši vien pirmā prātā nāks poļu izcelsmes Francijas zinātniece Marija Sklodovska-Kirī, kura pētīja radioaktivitāti. Ja prasītu nosaukt vēl kādu, tad lielākoties tur zināšanas mūs pieviļ. Ilgu laiku zinātnē darbojās tikai vīrieši, jo neviens nedomāja, ka arī sieviete var būt radoša, domājoša un izcila.
Tagad mēs zinām, ka sievietes ir spējīgas veikt aktuālus un mūsdienās nozīmīgus pētījumus un atklājumus, turklāt šobrīd, kopš esam Eiropā, sievietes izmanto dažāda veida atbalstus savai pētnieciskai darbībai, saņemot grantus un piedaloties dažādās programmās. Kopš 2005. gada Baltijas valstu zinātniecēm ir iespēja piedalīties L' ORÉAL Baltic programmā, lai gūtu atbalstu profesionālai pilnveidei. Šī gan ir vienīgā šāda veida atbalsta programma zinātniecēm Baltijas valstīs. Kopš 2011. gada tiek pasniegta arī prēmija pamatprogrammā “Apvārsnis Eiropa” sievietēm novatoriem. Arī šogad jau sākusies ES pētniecības un inovācijas programmas “Apvārsnis Eiropa 2021-2027” īstenošana. Viens no programmas mērķiem ir veicināt inovatīvu un iekļaujošu vidi Eiropā, īpašu uzmanību pievēršot sieviešu iekļaušanai zinātnē un pētniecībā. Dalība šajās programmās veicina sieviešu veikto zinātnisko pētījumu atpazīstamību un profesionālās karjeras attīstību zinātnē.

Upurēt sevi zinātnes vārdā?

Kāpēc sievietes ir kūtrākas zinātnē un tajā nepiedalās? Manuprāt, šeit var minēt četrus iemeslus. Pirmais ir finanšu trūkums – nākas paralēli vadīt lekcijas studentiem, lai nopelnītu iztiku, kas samazina laiku, kuru varētu veltīt zinātnei. Otrais – ģimenes veidošana, kas prasa ļoti daudz laika resursa. Trešais – karjeras izaugsmes iespējas, jo visos vadošajos amatos ir vīrieši un daudzas sievietes nevēlas cīnīties par to, lai viņām būtu tādas pašas iespējas kā vīriešiem. Protams, ka jebkurš darba devējs grib tādu darbinieku, kuram nebūs jāsēž mājās ar bērniem vai jārisina sadzīviskas problēmas, līdz ar to vieglākais ceļš ir izvēlēties vīrieti. Ceturtais – sievietēm zinātnē joprojām trūkst emocionālā atbalsta iet un darīt. Neskatoties uz visām pozitīvajām izmaiņām, kuras notikušas, sievietes zinātnē arī Latvijā joprojām nepieciešams atbalstīt. Līdzīgi kā ar skolotāja profesiju – tas vairs nav prestiži. Ne morālais, ne materiālais gandarījums skolotājam no tās profesijas vairs nav. Tas pats arī zinātnē, kad sieviete saprot, ka nav ne finansiālā, ne morālā atbalsta. Ir sievietes, kuras upurē sevi zinātnei, atsakoties no ģimenes un bērniem, taču es uzskatu, ka tas nav labs risinājums.

Strādāt augstskolā, lai atļautos būt zinātniekam

Skatoties uz to, kas notiek Latvijā, mēs lēnām ceļam šo izglītības latiņu, lai zinātnieki varētu vairāk darboties tikai zinātnē, nevis obligāti paralēli lasīt lekcijas. Šai likumdošanai jābūt sakārtotai valsts līmenī, un tas notiek lēnām. Varēja ātrāk, bet labi, ka tas vispār notiek. Cilvēks var būt izcils zinātnieks, bet slikts pasniedzējs vai izcils pasniedzējs un slikts zinātnieks, jo tikai daži ir spējīgi šīs abas profesijas veiksmīgi savienot. Reālā situācija pašlaik ir tāda, ka mūsu pasniedzēji ar doktora grādu iesaistītas studiju procesā vairākās augstskolās, lai nopelnītu iztiku un nodrošinātu sev iespējas braukt uz starptautiskām konferencēm, publicēties.
Tu nevari veikt un prezentēt savus pētījumus, ja nav līdzfinansējuma. Privātās augstskolas, tajā skaitā Turība, šajā ziņā piedāvā labākus apstākļus zinātniekiem, jo tas ir retais gadījums, kad ir maksimāli izdevīgākie nosacījumi darbam pētniecībā. Valstī valdošā situācija nav normāla, jo mēs visi strādājam ne tikai tāpēc, ka mums tas patīk, bet arī tāpēc, ka gribam panākt, lai šī pasaule kļūtu labāka, cilvēki būtu laimīgāki un progress būtu ātrāks. Ja mums vēl pašiem ir par to jāpiemaksā, tas nemotivē. Ir jābūt gan finansiālam atbalstam un sakārtotai likumdošanai, gan arī jau minētajam morālajam atbalstam sievietēm. Ticu, ka šis sapnis piepildīsies. Par laimi, pasniedzēju algas augstskolās neatkarīgi no dzimuma ir stingri noteiktas, un vismaz šajā jautājumā nav jācīnās par vienlīdzību.

Izglītība paver durvis un prātus

Jāatzīst, ka mūsdienās zinātnieki arvien vairāk izvēlas nevis darbu augstskolā, bet gan iegūt doktora grādu, lai strādātu savas nozares uzņēmumos un veiktu pētījumus tur. Pārsvarā ar lielāku izglītību var saņemt lielāku algu un tikt pie labākām iespējām, lai gan izņēmums ir IT nozare, kur ar bakalaura grādu var saņemt tikpat vai vairāk kā ar doktora grādu. Ja runājam nevis par doktora, bet bakalaura vai maģistra studijām, tās ir obligātas, jo pat lielveikala kasiere tagad ir ar augstāko izglītību. Ja jautājat, kāpēc vēl būtu jāiegūst doktora grāds – šīs studijas, piemēram, man, ļāva paskatīties uz to, ko es daru, no pavisam cita skatupunkta. Pilnībā mainās domu gājiens, jo parādās jaunas metodes, kā vākt un analizēt informāciju. Ja cilvēkam ir kaut mazākā nosliece uz pašattīstību, doktorantūra ir tas, kas jums vajadzīgs. Tu esi spiests daudz komunicēt, lasīt, rakstīt, piedalīties un spriest. Tas noteikti maina gan dzīves uztveri, gan tevi kā profesionāli.