Viedokļraksti

12.12.2023

Augstākā izglītība: laiks izkļūt no neefektivitātes apburtā loka

Aldis Baumanis
Attīstības padomes priekšsēdētājs

Lai gan pašreizējās valdības deklarācija attiecībā uz augstāko izglītību ir ievērojami mazāk ambicioza, nekā tā bija valdībai, kas demisionēja augustā, nepieciešamība domāt par jaunu augstākās izglītības finansējuma modeli ir saglabājusies. Ierēdņiem izglītības nozarē šis ir ļoti nepatīkams jautājums, jo nākas atzīt, ka pirms astoņiem gadiem plaši reklamētais un rūpīgi auklētais trīs pīlāru modelis cerētos rezultātus nesasniedz. Jāatgādina, ka Valsts kontrole ziņojumā “Vai augstākās izglītības sistēma ir efektīva?” uz to norādīja jau 2017. gada beigās. Izglītības vēstures pētnieki varēs gudrot, kā šeit bija vairāk – vienaldzības pret visas sabiedrības resursiem, nemākulības vai politiskas nevēlēšanās šos jautājumus risināt.

Ja runājam par jebkuras sistēmas efektivitāti, tad aina ir šķietami vienkārša. Vienā svaru kausā liekam ieguldītos resursus, otrā – rezultātu. Tomēr jāpiebilst, ka faktiski latviešu valodā ar vārdu “efektivitāte” apzīmējam divus jēdzienus – efficiency un effectiveness –, no kuriem pirmais vairāk ir attiecināms uz procesu raksturojošajiem ekonomiskajiem parametriem, savukārt otrs tiek saistīts ar sabiedrības gaidām no augstākās izglītības sistēmas. Šīs gaidas ir pilnībā pamatotas.

Ikgadējais nodokļu maksātāju ieguldījums augstākajā izglītībā ir vairāk nekā divsimt miljoni eiro, un tas nozīmē, ka ikviens sabiedrības loceklis izglītības nozares ierēdņiem un politiķiem katru gadu atvēl vairāk par simt eiro cerībā, ka tiks veicināta tautsaimniecības attīstība, jo būs sagatavots pietiekams skaits inženiertehnisko speciālistu, skolās netrūks kvalificētu skolotāju, samazināsies rindas uz ārstniecības pakalpojumiem, jo augstāko izglītību būs ieguvis atbilstošs speciālistu skaits utt.

Problēma ir daudzšķautņaina, un detalizētāka tās aplūkošana noteikti pārsniedz viena raksta robežas, tāpēc akcentēsim tikai dažus, mūsuprāt, būtiskākos aspektus.

Daudz vai maz tērējam augstākajā izglītībā?

Ieskaitot Eiropas Savienības (ES) finansējumu un studiju maksu, augstākajā izglītībā tiek tērēts ap pusmiljardu eiro gadā. Šī summa tikai šķietami ir liela, turklāt tie, kuri studē paši par savu naudu, to nopelnot, nodokļus jau ir nomaksājuši un principā ir tiesīgi vairāk domāt par privātajiem plāniem.

Citādi ir ar pārējo finansējumu, kuru sabiedrība ir uzticējusi izglītības nozares ierēdņiem un politiķiem un kas tiek tērēts, caur valsts budžetu finansējot augstākās izglītības iestādes. Ja aplūkojam, kāda daļa no Latvijas iekšzemes kopprodukta nonāk augstākās izglītības institūciju rīcībā, uz Eiropas Savienības fona izskatāmies samērā labi (sk., piemēram, Eurostat vietnē).

No IKP tērējam apmēram vienu procentu, vidēji ES tas ir 0,8%. No divdesmit septiņām valstīm (līdzīgi kā Igaunija) esam kaut kur pirmā desmitnieka beigās. Lietuvā aina ir ievērojami sliktāka.

Diemžēl, izjūtot līdzekļu pamatīgu trūkumu augstākajā izglītībā, procentuāli no IKP esam virs vidējā ES līmeņa, un tā ir slikta ziņa.

Tas nozīmē, ka ir visai maz cerību uz strauju valsts budžeta finansējuma pieaugumu. Šim mērķim vajadzētu vai nu būtiski samazināt finansējumu citām nozarēm, vai ievērojami paaugstināt nodokļus.

Ne viens, ne otrs no minētajiem soļiem nav politiski iespējams, un atliek vien strādāt pie tā, lai pieejamos budžeta līdzekļus izmantotu pēc iespējas lietderīgi, turklāt tos lietotu tā, lai ar tiem varētu piesaistīt augstākās izglītības sistēmai papildu finansējumu no projektiem, kredītiestādēm, ārvalstu studentiem utt.

Lietderīgas un efektīvas resursu izmantošanas nepieciešamība ir tas, kāpēc tik ļoti vajadzīgs valdības, nevis tikai Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) līmenī skatīts ziņojums par augstākās izglītības finansēšanas modeļa maiņu. Modelis kaut kur ministrijā “iesprūda”, parādījās pilotprojekts par tā izmēģināšanu Augstskolu likuma grozījumu veidā bez aprēķiniem un prognozējamiem rezultatīvajiem rādītājiem, kas vairāk izskatās pēc darbības imitācijas.

Turklāt, kā varam spriest pēc tā, kādā veidā notiek darbs pie valdības rīcības plāna, kur, runājot par finansēšanas modeļa maiņu, tiek pieminēts tikai valsts sektors, izglītības nozares ierēdņu un politiķu vidū valda nesatricināma, gandrīz vai “ļeņiniska” pārliecība, ka tieši valsts sektors ir visefektīvākais. Praksē tam apstiprinājumu atrast nevaram.

Ko iegūstam no izlietotajiem simtiem miljonu?

Šajā aspektā vispirms jānorāda, ka augstākās izglītības sistēmai valsts un sabiedrības attīstībā ir būtiskāka nozīme, nekā tikai iespējas iegūt augstāko izglītību došana nākamajiem dažādu iestāžu un uzņēmumu darbiniekiem. Tomēr absolventu skaits un viņu iespējas darba tirgū, neapšaubāmi, ir būtiskākais augstskolu darbības rādītājs.

Pirms pāris gadiem ar lielu interesi tika gaidīts plaši reklamētais Latvijas augstskolu absolventu monitorings.

Monitorings parādījās, bet skaidrība, cik racionāli un efektīvi ir izmantoti sabiedrības ieguldītie līdzekļi augstākajā izglītībā, – ne.

Nezinu, cik valstij, proti, nodokļu maksātājiem, izmaksāja monitoringa veikšana, taču atbilžu uz jautājumiem –, kas noticis ar tiem, kuri studēja par valsts budžeta līdzekļiem, cik no viņiem studijas absolvēja, cik uzsāka darbu nozarēs, kur sabiedrība uz viņiem cerēja, cik tur noturējās ilgāk par gadu, – nav.

Secinājums ir vienkāršs: ja nezinām un pat necenšamies novērtēt rezultātu sabiedrības uzticēto līdzekļu izlietojumam, runāt par to izmantošanas efektivitāti nav iespējams.

Šī raksta autors, relatīvi labi pārzinot situāciju ar fizikas mācīšanu skolās, vairākus gadus Augstākās izglītības padomes sēdēs, izskatot jautājumu par valsts budžeta finansēto studiju vietu sadalījumu, IZM pārstāvjiem uzdod vienu un to pašu jautājumu –, cik fizikas skolotāju bija paredzēts izglītot, cik ir izglītoti un cik no viņiem ir nonākuši skolā?

Ne reizi nav saņemta konkrēta atbilde, un tas liek domāt par visai vienaldzīgu attieksmi pret finanšu resursiem valsts sektorā.

Līdzīga aina ir ar matemātikas skolotājiem, bet attiecībā uz skolotāju palīgiem darbā ar skolēniem ar īpašām vajadzībām, kuri bija jāsāk izglītot vismaz četrus gadus, pirms šādi skolēni nonāk vispārizglītojošajās klasēs, vispār nav skaidrības.

Tālāk jau esam iekļuvuši neefektivitātes apburtajā lokā. Nenodrošinot pietiekami kvalificētu skolotāju, it īpaši eksaktajos mācību priekšmetos, nonākšanu skolā, atstājot vēl esošos skolotājus bez atbilstošām mācību grāmatām, bet saglabājot līdzšinējo budžeta vietu skaitu pie divreiz mazāka vidusskolu absolventu skaita, nevaram cerēt uz racionālu un efektīvu valsts budžeta līdzekļu izlietojumu. Ja izlietotā valsts budžeta finansējuma apjomu izdalītu ar sagatavoto un darba tirgū atbilstošajā nozarē nonākušo absolventu skaitu, mēs varētu spriest par patieso studijām paredzētā finansējuma izlietojuma efektivitāti katrā studiju virzienā. Izglītības nozares ierēdņu nevēlēšanās veikt reālo situāciju raksturojošu absolventu monitoringu mudina domāt, ka viņi pietiekami labi apjauš, kādi būs tā rezultāti. Baidos, ka arī Latvijas Darba devēju konfederācijas izteiktais priekšlikums par visaptverošu izglītības rezultātu monitoringu no izglītības nozares ierēdņu un politiķu puses paliks nesadzirdēts.

Vai tuneļa galā ir gaisma?

Ir! Pirmais solis ir apzināties nepieciešamību doties tās virzienā. Globālā konkurence un darba spēka migrācija pieaugs. Tās augstākā līmeņa speciālistu darba vietas, kuras nespēs aizpildīt vietējie, ieņems ārvalstu speciālisti ar salīdzinoši mazāku izpratni par vietējo kultūru, vēsturi un sabiedrības vērtībām. Krievijas iebrukums Ukrainā ir pierādījis to, cik liela ietekme mūsdienās ir tehnoloģijām, savukārt tas nozīmē, ka racionāla resursu izmantošana augstākajā izglītībā, sevišķi STEM jomā, ir arī valsts drošības jautājums.

Vienota augstākās izglītības finansēšanas modeļa, paralēli saglabājot maksas studijas un to orientējot uz rezultātu, nevis procesu, izstrāde, kā arī saprotamas attiecību sistēmas starp valsti, augstskolu un studentu definēšana ir neatliekami veicami pasākumi.

No vienas puses, tā ir valsts – šajā gadījumā politiķu un ierēdniecības – atbildība par augstākajai izglītībai nepieciešamā finansējuma nodrošināšanu. No otras puses, tā ir izglītības iestāžu un studentu atbildība par šo līdzekļu efektīvu izmantošanu sabiedrības labā.

Veidojot studiju finansēšanas modeli, kur noteicošie kritēriji finansējuma saņemšanai būtu atbilstošajā tautsaimniecības nozarē nonākušo un vismaz gadu palikušo absolventu skaits, kā arī absolventu nodokļos samaksātā summa ar korekcijas koeficientu, ņemot vērā vidējo algu attiecīgajā nozarē, principiāli mainītos augstskolu attieksme gan pret valsts budžeta līdzekļiem, gan studentiem, gan darba devējiem.

Ja šobrīd galvenais ir studentu (vienalga kādu) uzņemt budžetā un ja nesanāks, pēc pirmās sesijas viņu varēs atskaitīt, taču valsts finansējums paliks, tad jaunais modelis liktu rūpīgāk izturēties pret studentu uzņemšanu un vairāk domāt par studiju organizēšanu, nepieciešamības gadījumā paredzot papildu studiju kursus vidējās izglītības nepilnību mazināšanai.

Turklāt jautājumā par lietderīgu un efektīvu valsts budžeta līdzekļu izmantošanu izšķirošais faktors ir nevis augstskolas pakļautība (valsts, pašvaldības vai privātā), bet tas, cik prasmīgi tā spēj strādāt. Konkurences kā tautsaimniecības attīstības dzinējspēka nozīme ir vispārzināms fakts, bet tur, kur šos procesus politisku, drošības vai citu apsvērumu dēļ nepieciešams ietekmēt, piemēram, austrumu pierobežā, to var realizēt, finansējuma aprēķināšanai izmantojot koriģējošu koeficientu.

Laiks rādīs, vai izglītības nozares ierēdņi un politiķi spēs raudzīties tautsaimniecības attīstības un sabiedrības labklājības celšanas virzienā, vai arī paliksim turpat, kur esam – čīkstēsim, ka trūkst naudas, un neko principiālu nedarīsim, lai, domājot par rezultātu, to lietderīgāk izmantotu.

Pārpublicēts no lvportals.lv

Ja Tev ir kādi jautājumi, tad raksti mums
Mēs ar Tevi sazināsimies tuvākajā laikā!
Paldies, Tavs pieteikums nosūtīts veiksmīgi!