Viedokļraksti

30.04.2020

Lepojos ar savu izcelsmi un vienlaikus mīlu Latviju

Ismails Hasanli
Absolvents

Latvija un Azerbaidžāna ir gājušas vienu ceļu, un lai gan abas valstis un to iedzīvotāji ir ļoti dažādi, ir atrodamas arī daudzas līdzības, stāsta Ismails Hasanli, kurš Latvijā dzīvo vairāk nekā sešus gadus. Braucis uz Latviju studēt, Ismails šeit atradis arī draugus, mīļoto sievu un no studenta kļuvis par pasniedzēju. Atskatoties uz Latvijā pavadīto laiku, viņš atzīst, ka ir iemīlējis Latviju, taču vienlaikus lepojas ar savu izcelsmi. Kad gadās satikt latviešus Baku, Ismails ar prieku viņus uzrunā latviešu valodā.

Meklējot draugus, atrast sievu

No vienas puses man gribētos teikt, ka pirms studiju uzsākšanas es nebiju viesojies Latvijā, tomēr ar šo valsti manai ģimenei saistās daudz skaistu atmiņu. Mani vecvecāki savulaik viesojās Latvijā, bet vecāki Rīgā pavadīja savu medusmēnesi, tāpēc zināmā mērā jūtos saistīts ar šo valsti un pilsētu jau pirms studiju uzsākšanas. Iegūstot maģistra grādu grafiskajā dizainā studijās Baku, sapratu, ka vēlos nomainīt apstākļus un sāku pētīt studiju iespējas ārvalstīs. Nolēmu, ka vēlos studēt valstī, kurā ir kvalitatīva izglītība, kas atbilstu arī manām budžeta iespējām. Izvēle bija starp Čehiju, Poliju un Latviju. Pakonsultējoties ar draugiem, paziņām un citiem, kas studējuši Rīgā, izvēlējos tūrisma studijas Biznesa augstskolā Turība. Noteicošais manā izvēlē bija cenas un kvalitātes attiecība. Nolemjot, ka studēšu Rīgā, internetā uzrunāju jauniešus, kas šeit jau mācās, lai uzzinātu, kas mani sagaida un atrastu arī jaunus draugus. Jāsaka, ka man izdevās atrast ne tikai labus draugus, bet arī meiteni, kas vēlāk kļuva par manu sievu.

Palikt vai atgriezties mājās

Studijas uzsāku tūrisma jomā, bet, iepazīstoties un aprunājoties ar profesoru Andri Pētersonu, pieņēmu lēmumu pāriet uz sabiedrisko attiecību studijām. Tā kā man jau bija darba pieredze reklāmas aģentūrā, šķita loģiski šajā jomā iegūt arī profesionālo izglītību. Studiju laiks paskrēja ātri un pēc absolvēšanas bija jāpieņem nopietns lēmums – palikt vai atgriezties mājās. Jāatzīst, ka tajā brīdī es neredzēju sev lielas perspektīvas Latvijā un aizgriezos Azerbaidžānā. Tur gan pavadīju vien dažus mēnešus, saprotot, ka nevaru dzīvot šķirti no savas mīļotās meitenes. Tāpēc atgriezos Rīgā, drīz vien iegādājāmies dzīvokli un apprecējāmies.

No studenta par pasniedzēju

Ar darba meklējumiem sākotnēji neklājās tik viegli – darba tirgus ir salīdzinoši neliels, turklāt, nepārvaldot latviešu valodu pietiekami labā līmenī, iespēju loks sašaurinās vēl vairāk. Salīdzinoši neilgā laikā paguvu pastrādāt vairākos uzņēmumos kā grafiskais dizaineris un reklāmas projektu vadītājs. Papildus tam strādāju arī kā frīlanceris ar klientiem ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās. Tad negaidīti sekoja piedāvājums kļūt par pasniedzēju sabiedrisko attiecību bakalaura studentiem Turībā, vadot nodarbības fotogrāfijā. Sākotnēji es atteicos, jo neesmu profesionāls fotogrāfs, tomēr, iepazīstoties ar studiju programmu tuvāk, sapratu, ka zināšanas un prasmes ir pietiekamas. Mans uzdevums bija palīdzēt studentiem apgūt fotogrāfiju pamata līmenī gan no tehniskās, gan kompozīcijas puses. Tā, lai jaunieši pārvaldītu šo mākslu vismaz hobija līmenī, un, ja kāds vēlētos, arī studēt tālāk. Jāatzīst, ka pirmais semestris kā pasniedzējam man bija liels izaicinājums, pirmajā lekcijā bija bail, tomēr jau nākamajās nodarbībās sapratu, ka bailēm nav pamata. Drīz vien saņēmu pirmās pozitīvās atsauksmes, turklāt šo kursu sāka apmeklēt arī studentiem, kuriem tas nebija programmā. Nodarbību laikā bija redzams, kā lielai daļai studentu uzlabojas prasmes, un tas sniedza lielāko gandarījumu.

Mainījās cilvēku attieksme

Pasniedzēja darbu vienmēr esmu uztvēris kā ļoti prestižu nodarbošanos. Manā ģimenē gandrīz visi bijuši pasniedzēji dažādās nozarēs: vectētiņš – medicīnā, vecmāmiņa – filoloģijā, mamma – angļu valodā, tāpēc arī man šī nodarbošanās piešķīra lielāku pārliecību par sevi. Mainījās arī cilvēku attieksme pret mani – gan Latvijā, gan Azerbaidžānā. Runājot par attieksmi pret ārzemniekiem Latvijā, jāsaka, ka tā ir katra cilvēka personīgā lieta, nevis valsts kopējā nostāja. Latvijā ir daudz ārvalstnieku, kuri ir pierādījuši sevi no profesionālā viedokļa: ārsti, uzņēmēji, pasniedzēji, vēl ne tik sen arī Latvijas parlamentā bija libāniešu izcelsmes deputāts. Lai pierastu pie tā, ka arī ārzemnieki var sniegt būtisku ieguldījumu Latvijas attīstībā, ir nepieciešams laiks, tāpēc es cenšos saprast katru cilvēku, neatkarīgi no viņu nostājas.

Esam līdzīgi un vienlaikus ļoti dažādi

Braucot uz Latviju, man bija dažādas sajūtas. Zināju, ka gan Latvija, gan Azerbaidžāna ir valstis, kas atguvušas neatkarību un gājušas vienu ceļu. Mēs esam līdzīgi un vienlaikus ļoti dažādi, jo katram ir sava lokālā kultūra, tomēr mūs visus būtiski ir skārusi arī globalizācija. Ja jānosauc kāda lieta, pie kā Latvijā bija visgrūtāk pierast, tad jāsaka, ka tas ir klimats. Turklāt, pierast nenozīmē iemīlēt. Nekādi nespēju pierast, ka vakaros tik ātri kļūst tumšs, vienkārši cenšos pieņemt šo faktu. Tas ir tāpat, kā sūdzēties par gravitāciju.

Katra valsts atstāj noteiktu iespaidu

Šajos sešos gados, ko esmu pavadījis Latvijā, cenšos iepazīt arī latviešu kultūru un tradīcijas, kā arī iepazīstināt ar azerbaidžāņu tradīcijām. Katra valsts atstāj noteiktu iespaidu un, dzīvojot šeit, mainās arī mani ieradumi. Pēdējā laikā esmu atmetis Azerbaidžānā ierasto sasveicināšanos sabučojoties, kas manā dzimtenē ir normāli arī tad, ja satiekas divi vīrieši. Latvijā šādos gadījumos var manīt arī dažus neizpratnes pilnus skatienus. Līdz 27 gadu vecumam es nepratu gatavot un pirmo laiku Latvijā pārtiku tikai no pusfabrikātiem. Tagad esmu iemācījies gatavot tradicionālos azerbaidžāņu ēdienus, bet par latviešu virtuvi atbild sieva.

Nākotnes plāni Latvijā

Esmu ļoti pateicīgs saviem draugiem, kuri ir mani iepazīstinājuši ar skaistām latviešu tradīcijām. Nekad neaizmirsīšu savus pirmos Līgo svētkus Daugmalē, uz kuriem mani ielūdza draugs Oskars. Pateicoties savai latviešu valodas skolotājai Rūtai Kārkliņai, kura ir arī Kr.Barona muzeja vadītāja, esmu iepazinis latviešu tautas dainas. Esmu lepns par savu izcelsmi, bet tikpat lepni varu arī teikt, ka mīlu Latviju. Pirms trīs mēnešiem mūsu ģimenē piedzima dēls un savus nākotnes plānus mēs saistām ar Latviju. Jā, iespējams, Azerbaidžānā daudzas lietas paveikt būtu vieglāk, jo tur dzīvo mana ģimene un daudzi draugi, tomēr es Latvijā jūtos ļoti labi. Šobrīd man ir termiņuzturēšanās atļauja, bet pavisam drīz iegūšu arī pastāvīgo uzturēšanās atļauju. Par pilsonības maiņu pagaidām neesmu domājis, jo tad nāktos atteikties no Azerbaidžānas pilsonības, ar ko man saistās patriotiskas sajūtas. Un galu galā – pase ir tikai formalitāte.

Mēs izmantojam sīkdatnes, lai sniegtu Jums vislabāko lietošanas pieredzi mūsu mājas lapā. Nospiežot “Piekrītu” vai turpinot pārlūka sesiju, Jūs apstiprināt, ka piekrītat izmantot sīkdatnes. Jūs varat atcelt savu piekrišanu jebkurā laikā, mainot pārlūka iestatījumus un izdzēšot saglabātās sīkdatnes. Sīkdatņu izmantošanas kārtība.

Piekrītu