Uzņēmējiem un Zinātnei>Pētniecība>Biznesa tehnoloģiju institūts>Kaņepju riekstiņu pārstrāde

Kaņepju riekstiņu pārstrāde

Kaņepju riekstiņu pārstrāde: iespējas un ieteikumi

Tālis Laizāns, uzņēmējdarbības eksperts

Kaņepe ir tehniskais kultūraugs, kas pašlaik piedzīvo atgriešanos apritē – bet jau pavisam citā kvalitātē. Ja vēsturiski par galveno izejvielu uzskatīja šķiedru un tās saražotos diegus, audumus, auklas, virves, buru brezentu, arī papīru, tad šodien mēs varam teikt, ka kaņepe ir izejviela visplašākā pielietojuma produktu klāstam un izmantot iespējams visu izaugušo – arī no šķiedras atdalīto stiebriņu jeb spaļus, kuru pielietojums būvmateriālu, kā arī dažādu plātņu materiālu gatavošanā bija apgūts jau sen. Jāatzīmē, ka pēdējos gados tieši šī kaņepju izmantošanas joma tiek pastiprināti pētīta, jo dod jaunas iespējas videi draudzīgai būvniecībai. Ja spaļu izmantošana apkurē ir pašsaprotama, tad reti kurš zina par spaļu izmantošanu etilspirta ieguvei vai sēņu audzēšanā.

Šī raksta mērķis ir ieskicēt kaņepju riekstiņu (sēklu) pielietojumu cilvēkiem derīgas pārtikas un kosmētikas radīšanā. Jāatzīmē, ka termins „riekstiņš” manuprāt precīzāk atbilst tām daudzajām sēkliņām, kas nogatavojas rudenī un kuras mēs tradicionāli dēvējam par sēklām. Iespējams, ka valodnieki un agronomi par šo interpretāciju vēl pat nav vienojušies, jo kaņepju popularitātes „jaunā vēsture” Latvijā un Eiropā ir ar pavisam neilgu hronoloģiju.

Ikviens latvietis ir garšojis kaņepju sviestu un ar šo produktu mums parasti zināšanas par kaņepju riekstiņu izmantošanu ir izsmeltas. Jāatzīmē, ka lielākoties šis izstrādājums patiešām ir bijis sviests – piena vai augu tauki, kam piejaukti grauzdēti, samalti kaņepju riekstiņi. Maisījuma recepte šādiem izstrādājumiem ir katra paša „izgudrojums”, un, pircēju cienot, šie ražojumi būtu jādēvē par „piena taukiem ar kaņepju riekstiņu piemaisījumu”. Nevar noliegt – ir sastopami arī pārtikas produkti, kuri sastāv no 100% kaņepju riekstiņiem: dažāda rupjuma malumi, lobīti vai nelobīti riekstiņi, kaņepju granola, proteīnu piedevas. Tie, kam ir svarīgi lietot bezglutēna produktus, būs iepazinuši kaņepju pienu, kaņepju miltu maisījumus un, iespējams, citus izstrādājumus, kuru klāsts paplašinās ar katru dienu. 

Kaņepju riekstiņu patēriņš Eiropā

Atbilstoši Eiropas Industriālo kaņepju asociācijas datiem, pēdējos gados ES dažādiem nolūkiem patērē vismaz 13’000 tn riekstiņu gadā, no kuriem puse tiek importēti no Kanādas un Ķīnas. Tai pat laikā tika sākotnējie aprēķina apstiprina prognozēto, ka 2011.gadā pilnībā nav apmierināts pieprasījums par vismaz 2’000 tonnām, un ir tendence, ka deficīts tikai pieaugs. Jānorāda, ka līdz pat 2010.gadam ap 90% produkcijas tika izmantots lopbarībā, zivju barībā vai ne-pārtikas izstrādājumos. Tomēr pašreizējās tendences pārtikas tirgū, cilvēku pastiprinātā interese par veselīgu dzīves veidu tikai palielinās biznesa iespējas jauniem kaņepju audzētājiem, tai skaitā arī Latvijā.

Kaņepju uzturlabums – nenovērtēta iespēja

Atsaucoties uz Somijas pētnieku Callaway, kaņepju riekstiņu eļļa satur vairāk kā 80% polinepiesātināto taukskābju. Viņš arī apgalvo, ka lielākā daļa, ja pat ne visas, kaņepju ēdieniem piedēvētās veselīguma īpašības ir saistītas ar taukskābju saturu kaņepēs "un to tiešo iespaidu uz norisinošos vielmaiņu uzturā, pārvēršot pamattaukskābes par eikosanoīdiem, kuru skaitā ir prostaglandīni un citi svarīgi metabolīti".

 

Kaņepju ēdieni ir bagātīgs divu pamattaukskābju avots – linolskābes (18:2 omega-6) un alfa-linolēnskābes (18:3 omega-3). Pie tam šo divu pamattaukskābju bioloģiskie metabolīti, gamma-linolēnskābe (18:3 omega-6) un stearidonskābe (18:4 omega-3), ir atrodami kaņepju sēklu eļļā. Saskaņā ar Callaway, omega-6 un omega-3 attiecība kaņepju eļļā parasti ir starp 2:1 un 3:1, kas tiek uzskatīta par vispiemērotāko cilvēka veselībai. Daudzas izplatītas saslimšanas parastajā rietumu tautu uzturā tiek saistītas ar nelīdzsvarotu omega-3 un omega-6 taukskābju uzņemšanu (par daudz omega-6 un nepietiekami omega-3).

Uztura speciālisti norāda, ka divas galvenās olbaltumvielas kaņepju riekstiņos ir edestīns un albumīns. Abi šie augstvērtīgie proteīni ir viegli sagremojami un satur uzturam nozīmīgu visu pamata aminoskābju daudzumu. Pie tam vēl kaņepju sēklu olbaltumvielas satur ievērojamu daudzumu sēru saturošās aminoskābes metionīnu un cistīnu piedevām augstajam arginīna un glutamīnskābes saturam.

Popularizējot Latvijas kaņepju ēdienus, šie uzturlabumi ir īpaši jāuzsver, lai arī tos būtu ieteicams apstiprināt ar atsevišķiem uztura pētījumiem.

Kaņepju eļļas ražošana – ieskats „biznesa plānā”

Pievienotais attēls sniedz vispārēju pārskatu par kaņepju riekstiņu pārstrādes procesu. Sākotnēji apkopotā informācija liecina, ka ieguldījuma izmaksas nelielas jaudas, mūsdienīgai eļļas spiedei, lai saražotu 100,000 līdz 200,000 litru eļļas gadā, ir salīdzinoši nelielas (ap 20 - 30,000 Ls iekārtām, ieskaitot uzstādīšanu un apgrozāmos līdzekļus).

Ņemot vērā Latvijas industriālo kaņepju asociācijas informāciju un prognozes, Latvijā tuvāko 5 gadu laikā ir paredzēts saražot vismaz 200 – 250 t kaņepju sēklu. Ja pieņem, ka vidējā sēklu raža ir apmēram 1 t/ha, tad audzēšanas platībai ir jābūt aptuveni 200 ha, kas iesākumam ir liela platība.

Pastāv arī nelielas jaudas eļļas spiedes, kuras var ražot "auksti spiestu eļļu", izmantojot līdz 100 t kaņepju riekstiņu gadā (optimāli – līdz 500 t gadā). Šīs mazās spiedes lielākoties ražo eļļu cilvēku patēriņam no īpašu šķirņu sēklām. Izņemot filtrēšanu, šāda eļļa netiek apstrādāta (rafinēta) – vai drīzāk, tai nav nepieciešana rafinēšana, tādējādi tā saglabā eļļas garšu un uztursaturu. Tā kā šīs eļļas rada lielāku pievienoto vērtību, nekā plaša patēriņa eļļas, tās ir ekonomiski izdevīgi ražot, izmantojot šādas nelielas iekārtas.

Vairāki eļļas spiežu ražotāji ir īpaši pievērsušies mazu un modulējamu sistēmu izstrādei un ir guvuši pieredzi, strādājot ar kaņepēm. Tā kā kaņepju riekstiņi ir ļoti lielā mērā pakļauti bojājumu riskam, eļļas spiedes konstrukcija un darbība ir tikpat svarīgs rādītājs eļļas kvalitātes iegūšanai kā sēklu žāvēšana un uzglabāšana. Tāpēc, it sevišķi attiecībā uz eļļas spiedēm, vajadzētu lietot aprīkojumu, kuru ražo firmas, kam ir pieredze ar kaņepju vai citām jutīgām eļļas sēklām, piemēram, linsēklām.

Parasti kaņepju riekstiņi vidēji satur 25 – 32% eļļas no sava svara, un tās saturs atkarīgs no šķirnes un sēklas gatavības. Eļļas spiedes parasti ir kalibrētas sēklu vai riekstiņu pārstrādes caurlaidspējai, kas atkarīga no sēklas tipa, spiedes izmēra un tās darbības ātruma. Turpretim darbības ātrums iespaido eļļas atlikumu sēklu plācenī (atlikušais eļļas saturs - AES). Lai maksimizētu eļļas ieguvi no noteikta kaņepju riekstiņu daudzuma, AES ir jābūt pēc iespējas mazākam, taču tas samazina sēklu pārstrādes caurlaidspēju. Dažu iekārtu ražotāju informācija vedina domāt, ka viņu spiedes ir ar mazāku caurlaidspēju kaņepju riekstiņiem nekā citām sēklām, kurām jāsasniedz tāds pats AES. Tādējādi, salīdzinot eļļas spiedes cenas, ir jānoskaidro, vai izlietoto sēklu daudzums, kādu to norāda izgatavotājs, patiešām ir attiecināms uz kaņepēm.

Riekstiņu izmaksas sastāda lielāko daļu no kaņepju eļļas ražošanas izmaksām. Kaņepju sēklu cenas 2011.gada rudenī bija vidēji no 700 – 1100 eiro/tonnā. Rakstam pievienotajā tabulā ir parādīts aprēķina piemērs kaņepju eļļas ražošanas izmaksām un ieņēmumiem, pieņemot riekstiņu cenu kā 600 Ls/t. Šī tabula arī parāda, ka ienākumus no blakus izstrādājuma - lopbarības plāceņa (sastāda vairāk kā 10% no eļļas izmaksām) nevajadzētu atstāt bez ievērības.

Šie aprēķini tika veikti, nosakot eļļas viszemāko cenu (vismazāko eļļas cenu, lai nosegtu ražošanas izmaksas) - 2,76 Ls/l. Tomēr, tā kā riekstiņu cenām ir liela ietekme, noteiktā cena eļļai pieaug par 0,06 Ls par katru lata pieaugumu riekstiņu cenai. Ir svarīgi noteikt patiesās riekstiņu (kā izejvielas) izmaksas, lai varētu veikt novērtējumu par eļļas ražošanas iespējamību. Bez tam šo aprēķinu un izmantotos datus ir katram uzņēmējām jāvērtē kritiski, jāpārbauda to atbilstība un ticamība, jo parādītā shēma ir vispārīga, tā nevar būt atbilstoša katrai praktiskai situācijai, izmantojamajai ražošanas tehnoloģijai, kā arī neievērtē tirgū notikušās izmaiņas.

(Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas valdības un ERAF atbalstīto projektu Nr.2010/0203/2.1.1.2.0/10/APIA/VIAA/014)